Krīt piles lejā, krīt manā sejā.

 Aizlido vārdi tālu prom vējā,

Sadrupis akmens, kurā gravēju tos.

Kalst mans manu domu koks,

Klīst dvēsele melnā tumsā kā spoks.

Jo apvīts ap sirdi maldu žogs.

Es sēžu un manā priekšā ir logs,

Bet paskatīties tajā ir bail,

Bail, ka tur manā sejā var būt jods.

Bailes, kas ļaunākais sods,

Duras miesā kā izsalcis ods,

Jo tomēr kaut kur pagaisis gods.

Un kā lode prāts traucās,

Neklausot sirdij, kura raudās.

Spēka piedot tā vairs nejaudās.

Lēni tā dodas kluso sāpju snaudās,

Domas skaudrās, tur kairinās.

Sirds tukša tur dzirdams tikai vēja aukas.

Adamovičs