Šie vārdi rodas pa manām negulētām naktīm
Vārdi pa vārdiem, taktis pa taktīm
Septembra darbadienā man sanāca šmuce
Kuras svars vairs nebija viena unce
Šķiet strādāju es tik ātri
Ka uzrāva baigi pamatīgu flammi
To nenodzēsu ar savu spēku
Bet ar kolēģu palīdzīgu roku
Bet šīs rindas, nebūs par manis darīto vai nedarīto
Bet par manu dzimto un vienīgo
Vietējo ļoti mīlēto un ienīsto
Iebraucēju cienīto un apbrīnoto –
Par Cēsīm
Nevis tām smiltīm,
Kuras nav uzbērtas uz ledus
Vai tām netīrītajām ielām
Par džekiem kuri mīž sēdus,
Par to pilsētu ko varu saukt par mājām
Jo tie ir tikai ceļu plicisti,
Nevis kaut kādi karatisti
Viņiem jāvaktē tos kuri pālie iet pār apli
Jo tas garantē kārtējo piķi, -
Soda naudu piecīti vai desīti,
Un viņiem ir pohuj,
Ja kādu blakus piekauj vai sadur
par narkomāniem kuri ar dozu zīmējas
par ripiniekiem, kuri gar sēnām līmējas
kā vienmēr paši ap sevi smērējas
Bet šīs rindas nau par manis darīto vai nedarīto
bet par manu dzimto un vienīgo
Vietējo ļoti mīlēto un ienīsto
Par to pilsētu kuru varu saukt par mājām
Tāpēc mums vienmēr sāpēs
mūsu pilsēta grimst asarās un prieka slāpēs
Kristaps Ceriņš
