Ļauno cilvēku gals
Maldās cilvēki velkot melnās ēnas no muguras.
Redzīgi, bet akli dienas spožā gaismā, tumsības aklums
aizvēris viņiem acis, uz visu, kas ticīgs un gaišs.
Neredz vairs, kas iekš čaulas sēž,
Visas dvēseles melnas liekas,
Kurām apkārt nav zelts.
Elles telts virs labā, kas reiz bijis celts.
Smeļas naidu, lai baudītu sāpes
Pa pakāpienam pēc pakāpiena
Ceļas viniem uz elli kāpnes
Vairāk par visu viņiem patīk citu sāpes,
Kaut pašiem sāpes duras cauri melnai sirdij,
Paši to nemanot, viņi ir vientulības miglājā skauti.
Galu galā viņi uz pusēm tiks rauti
drūmo nāves meža vidū,
kur Lucifera čūskas valda un noklīdušo gari staigā
mūžības maldā.
Tur klusi čūksti un ļauni smiekli
rauj viņus spaidā, plēš viņu sejas,
kuras reiz bija rotātas smaidā.
Elles sāpju dzirkstele aizdedz darvu,
kura plūdusi viņos asins vietā.
Kad viņi vel nosacīti dzīvi bija
jo nevar būt dzīvs,
ja neprot par cita laimi un prieku priecāties.
Tā viņiem mūžīgi degt vietā, kas ļaunāka par elli.
Adamovičs
|
|
