Mana dvēsele
Mana dvesele pilnības meklēt gaja
nu mana dvēsele sēra un klusa
šeit pelēkas sienas un tumsa.
Mana dvēsele ietricas raudas,
un ilgu zvani dvēselē zvana.
Dzirdēju viņas saucienu zvanot,
to ko sapnī tikai dzirdēt drikst.
Skaņa kas kā mīla dvēseli cilā.
Tur sērauts kurā ietita mana mīla,
kura sauca brīvību kā dunoš zvans.
Mana dvēsele kas pari kaujam viz
mēs vienoti-lai milē mūs vai nīst.
Dvēselē zobenu un sauli nezdams,
manās rokās skaistākās puķes vīst.
Pāršalc dvēseli svētums baigs
redzams nāves salstošais vaigs.
Gari tad staiga kam klusums maigs,
akmeņi mēmie pat runāt sāk.
Tie kas dvēseli apmirdzēt nāk.
Viņi pār visiem to labāk māk.
Tākā zvaigznes kuras nenodziest,
manā dvēselē mīlestība kas nenodziest.
Lucifers manas dvēseles bieds,
viņa skats tajā patiešām lieks.
Adamovičs |
