Vientuļš ceļā
Klīstu pa nezināmā ceļa malu,
Maldoties tālu prom tumsā.
Aizmirstot taku uz laimes salu,
Un slīkstu rudens melno lapu masā.
Mēle mana rok man tumšu alu,
Kur aukstums un neprāts aprij visu.
Vairs neredzot tumsības ceļam galu,
Lēnām zaudējot mīlestības pulsu.
Asaras birst pār jūru klusu,
Neaizmirstības ceļš rauj uz dusu.
Vientuļš ceļinieks palicis kā vilks,
Kuru ļaunums uz pusēm vilks.
Adamovičs
|
|
