Melnās ēnas
Melnās ēnas tiecas uz augšu,
kā elles zirgi, kas pulkos zviedz.
Meklēdamas tos kam dvēsele raud,
lai pazemē rautu tos, kur naidu sniedz.
Lai sirds no vientulības vīst kā koks.
Un klīstu rozēs bez mīlestības kā spoks.
Un nakts tad tiem sirdī nazi dur,
lai debes uz zemes klātu melnus sniegus.
Melnās ēnas tiecas sirdī tavā,
lai mūžīgs nemiers tevī plīvo.
Kā gari, kas ieslodzīti uz zemes dzīvo.
Meklē, kur zeltspārnains brīnumputns, lai sirdi atbrīvo..
Adamovičs |
