Tava sirds nejūt!
Tava sirds nejūt,
Manu balsi starp vējā ierakstītājām alku gaudām,
Kā dvēsele klusībā,elpu pēc elpas kauc,
Kā pieskārieni salūzt pret saules gaismu,
Vārdi... Jeb sakrauti zārki pa horizontu spogulī,
Tik vien, ka tie nocenoti,
Nav mana balss tik cēla,
Lai rīta rasu no ziediem uzmodinātu Un nakti pavedinātu,
Roku klusām uz saules ērkšķiem noplucināt,
Atliek nodoties vientulības grēkā,
Jo solis vairs nespēj spert talāk mūžibā ierakstītās lapas.
Bet nav mani vārdi tik cēli, Lai ledus rozes
Uz Tava samtainā fonā uzzimētu,
Tava sirds nejūt!
K.Klims |
|
