Nesaprasts...
Nesaprasts mēnessbērns debesīs staigā,
vientulis ziemeļvējš sniegpārslas jauc,
skumji aiz loga kāds debesīs klaigā
- laikam tur rīts mani paklusēt sauc.
Pelēkās sienās pukst pelēka sirds,
sapnis bez nomoda ping - pongu spēlē.
Naktij uz vaiga trīs asaras mirdz,
rīts tām vēl izmisis pamosties vēlē.
Dīvainas ēnas bez saules smaida
satina kamolā sapņus par rītu.
Ziemeļvējš neklusē, ziemeļvējš gaida,
lai es tam ko naksnīgu pastāstītu.
Saņem, mans labais! Es paklusēšu,
un ietīšos laternu blāvajā autā!
Tu jau to zini - es pamosties spēšu,
iešu un atvēršos, cerību skauta.
Tikai - vēl nakts. Vēl nav man nekā,
un atkal es skrienos ar ziemeļvēju.
Reiz bija man saulaina pasaka,
nu vien par to skumji smaidu.
Vēl spēju...
Nesaprasts mēnessbērns debesīs klejo,
nesaprasts ziemeļvējš dvēselē lien.
Tas jau nekas, ka viņš smīn,
ka kāds dzejo skumji par ziemu, kas sapnītī brien.
Aizvēru aizkaru, gais mu sev dedzu,
sildos pie tējas, kas skāba kā vilts.
Un, nezin kāpēc, pār visu es sedzu
kaut ko no saules, kas pūkains un silts.
Nesaprasts vakars aiz aizkara balta
skumjas sniegpārslas logā man sviež.
Šonakt tēja man rūgta un salta,
šonakt ziemelis tiesu man spriež.
Nesaprasts rīts ar melnbaltu smaidu modinās mani,
kaut tēja sen auksta.
Kā gan tev zināt, ko īsti es gaidu?
Ak, saulīt, sniedz savu glāstošo plaukstu!
Nesaprasts cilvēks..., un tā laikam es.
Man ziemelis rītausmu logā jau sviež.
Ai, saulīt, tu - viss uz šīs pasaules,
kam ticu, kam ļaujos pie krūtīm lai spiež.
Nesaprasts mēnessbērns iesējis rītu,
laternas sen jau ir nodzisušas.
Es sveicinu nakti, kas pavadīta,
un pārplēšu savu rītdienu pušu...
/wnk.Laimdota/ |
