Sasniga, sapūta...
Sasniga laime manās plaukstās,
tāda balta kā mana sirds.
Un nu zinu droši, ka dienās aukstās
par saulīti siltāk tā staro un mirdz.
Sapūta ziemelis sirsniņā liesmas,
tādas karstas kā mīlestība.
Un nu es klausos eņģeļu dziesmas,
jo zinu, kur dievišķā apskaidrība.
Sakliedza pūce manā pagalmā daudz zvaigžņota prieka.
Un es vēlos pie katra no jums aizstaigāt, s
avu sirdi uz plaukstas jums nest.
Sasniga sniegi manās debesīs,
tādi balti kā mans prieks.
Un es zinu, ka neviens man nenesīs tādu spēku, kas citiem lieks.
Atnes, eņģeli, Ziem'svētku rītā tādu sapni,
lai pamosties spēks!
Ieliec rītdienā sasildītā domu par sauli, lai nelidot grēks!
Sasniga, sapūta dvēsele balta,
sirdī klusi atmodās rīts,
eņģelis aizslēdza sajūtas saltas,
ceļā uz saullēktu nāciet man līdz!
Sasniga laime manās acīs,
tāda liela kā sapnis mans.
Šajā naktī gribas jums sacīt,
ka baltāks par sapņiem ir eņģeļa zvans.
Atnesa Svētvakars katra sirdī patiesas cerības, ticību baltajam.
Ticiet un mīliet! Piedodot dzirdiet,
smaids kā ceļ pāri ziemelim saltajam.
Sasniga laime manās plaukstās,
tāda tīra kā mana sirds.
Tagad es zinu, kas naktīs aukstās tur,
pie debesīm, zeltīta mirdz...
/wnk.Laimdota/ |
