Man nevajag daudz...
Man jau nevajag daudz - tikai sauli debesīs un sniegu baltu,
tik atvērtas plaukstas, ne sirdis saltas, tikai zvaigznes pusnaktī
un cerības staru no baltās pasaules, smaidīt lai varu.
Man jau nevajag daudz - tikai pieskārienu un glāstu maigu,
tikai sniegpārslas vakaros, silda kas vaigus,
vienu lidojumu pretī rītausmai spožai, lai sajūtos stipra un uzziedu drošāk.
Man jau nevajag daudz - tikai domas par tevi un tevi pašu,
tikai zvaigzni, kas redz mani nosarkušu,
kad baltās kupenās smaidoša krītu un domās tev dāvinu sevi un rītu.
Man jau nevajag daudz - tikai sauli debesīs un sniegu tīru,
baltus sapņus un baltus sniegavīrus,
visu tevi un daļu no miegošas nakts, un debesīs - neizdeg svecītes dakts.
Man jau nevajag daudz - tikai nakti klusu un dusošu rītu,
tikai sapni, ko gadīt, lai piepildītu, tavas plaukstas,
kas sasilda brīžos, kad salti, un rītos lai modina mākoņi balti.
Man jau nevajag daudz - man mosties, lai lidot pret vēju gribu,
man - vienu saujiņu baltas mīlestības un sauli,
kas sildās tev pirkstu galos, un svecīti gaišu vakaros garos.
Man nevajag daudz...
/wnk.Laimdota/ |
