Ļauj man tevi miegā ieaijāt,
sapņu palagus vieglus pāri tev klāt,
ļauj tavus sapņus pie saviem siet
un kopā ar tevi pretī saullēktiem iet.
Ļauj tevi noglāstīt viegli un maigi,
lai netraucē naktī sapnīši baigi,
un atļauj ap tevi kā apinim vīties,
lai prastu es saullēktā sasildīties.
Ļauj man tevi miegā iešūpot,
kā pūcei sapņos tevi iežūžot.
Atļauj man būt un vairs neaiziet,
neaizslēdz savu sirdi man ciet!
Atļauj man būt un tev piederēt!
Es gribu dzīvi tev nospēlēt,
iedegt tev rītausmā zvaigzni savu,
ieraudzīt varu lai pasaku tavu.
Ļauj man tevi miegā iežūžot,
man laikam gribas visu tev dot
- savus rītus un vakarus, aptumsumus,
lai būtu, kur kurt savus ugunskurus.
Nu, atļauj ar tevi pamosties kopā,
un ielikt no rīta tev saullēktu rokās!
Es gribu ar tevi nākotni zīlēt,
un laikam mazlietiņ arī - mīlēt.
Atļauj man sapņos tev pasakas stāstīt,
tavus miegainos plakstus glāstīt!
Ļauj tev i sargāt kā naktij rītu.
lai manas domas tev saulstarus vītu.
Būšu ap tevi, kad negaidīsi,
mīlēšu, pats kaut to nemanīsi.
Atļauj būt kaut tavā tuvumā,
klausīties sirdspukstu klusumā!
Ļauj man tevi miegā ieaijāt!
Es vēlos ar saullēktu būt tev klāt.
Tev nezināt to, ko sirds mana kliedz
- jel, klusē, un mīlēt neaizliedz!
Bet pagaidām atļauj man ieaijāt tev
i - tu man savus sapņus un cerības devi.
Es tava, tu - mans.
Vēl neaizmiedz!
Vai dzirdi, kā sirds mana pusnaktī kliedz?
/wnk.Laimdota/
