Cilvēciņš
Aizsvīdušā loga rūtī zīmēju mazu cilvēciņu.
Nu, tu jau arī tādus zīmēt proti.
Es zīmēju smaidošu, jautru un laimīgu viņu, bet - kāpēc nesanāca?
Nudien, es nesaprotu.
Aiz rūtīm nakts, iekšā - naktslampiņa, un cilvēciņam bij' jāsmaida.
Kāpēc nē? Kāpēc ir skumjš viņš un acis nesmejas viņam?
Mēs taču abi kopā esam šai pasaulē.
Aizsvīdušā loga rūtī zīmēju mazu cilvēciņu.
Tev būs jāpasmaida. Arī man - varbūt.
Rīts modinās tevi, mani, viņu - to dienu nākamo, kurā kopā mums būt.
Nu jau aiz loga gaisma, cilvēciņš zudis man, saullēkts kā dzēšlapa visu ir uzsūcis sevī.
Viss jau būs labi, es saku, gan jau!
Nu, gan... Labākā daļa no manis ir paslēpta tevī.
Aizsvīdušā loga rūtī aust jauna diena, tikai cilvēciņš mans ir pazudis.
Bet es - te! Un, kā jau parasti, skumja, dzēsta un viena, loga rūtīs daudz zīmētā meitene.
/wnk.Laimdota/ |
